Katrai pulētai vafelei, substrātam un precīzai detaļai zem virsmas ir slēpta vēsture. Virsmas bojājumi ir mikroplaisu, izmežģījumu, atlikušā sprieguma un amorfā materiāla slānis, ko atstāj slīpēšana, pārklāšana un pulēšana, un tas bieži sniedzas vairākas reizes dziļāk nekā redzamais skrāpējums. Pircēji, kuri norāda virsmas apdari, nenorādot bojājumu robežu, bieži atklāj problēmu tikai tad, kad kubiņos ieplaisā die, kad lāzera optika neiztur bojājuma sliekšņa pārbaudi vai kad epitaksiālais slānis aug ar defektiem. Šajā rokasgrāmatā ir izskaidrots, kā veidojas bojājumu slānis, kā to izmērīt un kā izveidot pārklāšanas un pulēšanas secību, kas to kontrolē.

Kas ir virszemes bojājumi un kāpēc tas ir svarīgi
Tā ir bojātā zona, kas atrodas zem apstrādātas virsmas. Tam parasti ir trīs slāņi: plāns amorfs vai ļoti izkropļots augšējais slānis, mikroplaisu un dislokācijas tīklu vidējā zona un pārejas zona, kurā spriegums sadalās lielapjoma materiālā. Redzamā virsmas apdare, ko mēra kā Ra vai kā skrāpējumu skaitu tumša lauka apgaismojumā, gandrīz neko nepasaka par šīs bojātās zonas dziļumu.
Praktiskās sekas ir smagas. Matrica ar dziļi bojātu slāni zaudē lieces izturību, tāpēc plīst gar bojājumu tīklu, griežot kubiņos, slīpējot aizmuguri vai uzliekot iepakojuma vāku. Optiskajiem komponentiem, kas pulēti ar atlikušajiem bojājumiem, ir samazināti lāzera izraisītu bojājumu sliekšņi, un tie var sabojāties nepārtrauktā apgaismojumā. Epitaksiālā un plānslāņa nogulsnēšanās uz bojātas virsmas pārmanto defektu struktūru, kas samazina mobilitāti un palielina noplūdi. Īsāk sakot, tā ir ražas problēma, kas slēpjas zem pieņemama izskata virsmas.
Augstvērtīgiem substrātiem, piemēram, silīcija karbīdam, safīram, gallija nitrīdam un indija fosfīdam, bojātais slānis arī rada izmaksas. Jo dziļāks ir bojātais slānis, jo vairāk materiāla ir jānoņem apdares stadijā, un jo dārgāks process patērē vircu un mašīnas laiku. Tāpēc agrīna tā kontrole ir gan kvalitātes, gan izmaksu lēmums.
Kā veidojas virszemes bojājumi pārklāšanas un pulēšanas laikā
Bojājumi veidojas, izmantojot divus konkurējošus noņemšanas mehānismus. Trauslā lūzuma režīmā abrazīvā daļiņa rada sānu plaisu, kas paceļ materiālu prom, un vidējo plaisu, kas izplatās uz leju; vidējā plaisa ir bojātās zonas izcelsme. Kaļamā režīmā materiāls tiek noņemts ar plastmasas plūsmu ar daudz mazāku plaisāšanu, bet kaļamā režīmā ir nepieciešamas ļoti mazas abrazīvās daļiņas, zema slodze un kontrolēts ātrums.
Bojājuma dziļumā dominē abrazīvs izmērs. Parasti vidējais plaisas dziļums ir aptuveni vienu līdz trīs reizes lielāks par abrazīvās daļiņas diametru, un kopējā bojātā zona var sasniegt piecas līdz desmit reizes lielāku daļiņu izmēru, ja slodze un ātrums ir agresīvs. Tādējādi 30 µm dimants, ko izmanto rupjā slīpēšanas posmā, var atstāt bojājumus divdesmit vai vairāk mikrometru dziļumā, savukārt 1 µm dimants pēdējā pulēšanas posmā atstāj bojājumus zem mikronu diapazona.
Kritiskā procesa noteikums seko tieši: katram nākamajam solim ir jānoņem viss iepriekšējā solī radītais bojājuma slānis. Ja rupjā pakāpienā radās desmit mikrometru bojājumi un nākamais solis novērš tikai trīs mikrometrus, bojājumi netiek novērsti, tie tiek vienkārši aprakti zem gludākas virsmas. Pareizi izstrādāta secība vienmēr novērš vairāk nekā iepriekšējā bojājuma dziļumu ar drošības koeficientu. Tāpēc soļu plānošana, nevis galīgais pulēšanas laiks, nosaka galīgo bojājumu līmeni.
Svarīga ir arī slodze, relatīvais ātrums un vircas ķīmija. Lielāks piespiedējspēks palielina plaisas dziļumu tai pašai abrazīvai. Pārmērīgs plāksnes ātrums paaugstina vietējo temperatūru un var mīkstināt polimēru spilventiņu, mainot slodzes sadalījumu. Ķīmiskās piedevas, kas veicina mīksta ķīmiskā slāņa veidošanos uz sagataves virsmas, ļauj abrazīvai materiālam nobīdīt materiālu ar mazāku plaisāšanu, kas ir tieši mehānisms, kas padara ķīmisko mehānisko pulēšanu efektīvu pie zemiem virsmas bojājumiem.
Virszemes bojājumu dziļuma mērīšana un noteikšana
Tā kā bojājuma slānis no augšas ir neredzams, mērīšanai parasti ir nepieciešams destruktīvs šķērsgriezums vai nesagraujoša paraksta tehnika.
Klasiskā metode ir soli kodināšana, kam seko mikroskopija. Paraugu pulē leņķī vai slīpē, iegravē selektīvā ķīmiskā vielā, piemēram, fluorūdeņražskābes šķīdumā, un pārbauda ar optisko vai skenējošo elektronu mikroskopu. Kļūst redzamas kodināšanas bedres un plaisu atveres, un to dziļums zem sākotnējās virsmas sniedz tiešu bojājuma dziļuma mērījumu. Šī metode ir precīza, bet lēna un iznīcina paraugu, tāpēc to izmanto procesa kvalifikācijai, nevis ražošanas uzraudzībai.
Nesagraujošās iespējas ietver konfokālo Ramana spektroskopiju, kurā substrāta Ramana pīķa nobīde un paplašināšanās norāda uz deformāciju un kristāla traucējumiem, un dziļuma izšķirtspējas mērījumi, kas veikti, pakāpeniski pulējot. Lāzera izkliedes un kopējās iekšējās atstarošanas mikroskopija var noteikt plaisu laukus virsmas tuvumā. Ražošanas kontrolei daudzi modeļi apvieno ātru nesagraujošu ekrānu ar periodiskiem destruktīviem šķērsgriezumiem, lai korelācija būtu kalibrēta.
Specifikāciju valodai ir tikpat liela nozīme kā mērījumam. Pirkuma specifikācijā jānorāda konkrētajam substrātam pieļaujamais bojājuma dziļums mikrometros, mērīšanas metode, paraugu ņemšanas plāns un pieņemšanas kritērijs. Tipiski mērķi ir daži mikrometri vai mazāk saliktiem pusvadītāju substrātiem, kas nonāk epitaksijā, krietni zem viena mikrometra optiskām virsmām, ko izmanto lieljaudas lāzeros, un mikrometra daļa primārajām silīcija plāksnēm. Bez noteikta dziļuma ierobežojuma un metodes "spoguļa apdare" nav jēgpilna prasība.
| Substrāts un skatuve | Tipisks abrazīvs | Paredzamais pazemes bojājumu dziļums | Galamērķa process |
|---|---|---|---|
| Silīcija karbīds, rupja pārklāšana | 20-40 µm dimants | 15-40 µm | Smalks pārklājums ar smalkāku dimantu |
| Silīcija karbīds, gala pulēšana | 0,5-3 µm dimants | 0.3-2 µm | Epitaksija vai ierīces izgatavošana |
| Safīrs, klapēšana | 9-15 µm dimants | 6-15 µm | Ķīmiskā mehāniskā pulēšana |
| Safīrs, pulēts | Koloidālais silīcija dioksīds | Zem 0,5 µm | LED epitaksiskais vai optiskais pārklājums |
| Silīcijs, aizmugures slīpēšana | 3000-8000 acu ritenis | 5-20 µm | Stresa mazināšanas kodināšana vai pulēšana |
| Silīcijs, primāri pulēts | Koloidālais silīcija dioksīds | Zem 0,05 µm | Ierīces litogrāfija |
| Gallija arsenīds, lakošana | 3-9 µm alumīnija oksīds vai dimants | 3-10 µm | Ķīmiskā pulēšana vai epitaksija |
| Optiskais stikls, smalka pulēšana | Cērija oksīds | Zem 1 µm | Lieljaudas lāzera pārklājums |
Procesa soļi, kas kontrolē pazemes bojājumus
Kontrolējama pārklāšanas un pulēšanas secība tiek veidota soli pa solim, un katru soli nosaka abrazīvās vielas izmērs, slodze, ātrums, nesējs, vircas plūsma un noņemšanas mērķis.
Sāciet ar rupju soli, kas rada plakanumu, un pieņem, ka tas rada dziļus bojājumus. Pēc tam noņemiet šos bojājumus smalkās pārklāšanas posmā, izmantojot abrazīvu, kas nav lielāks par vienu trešdaļu no iepriekšējās daļiņas izmēra, ar noņemšanas mērķi, kas ir ērti lielāks par aprēķināto bojājuma dziļumu. Pēc tam veiciet pirmspulēšanas soli, kas novērš smalkos pārslīgšanas bojājumus, un pabeidziet ar mehānisku vai ķīmisku mehānisku pulēšanu, kas novērš pirmspulēšanas bojājumus un nodrošina galīgo virsmas apdari.
Spiediena kontrole ir tikpat svarīga kā abrazīvu izvēle. Pakāpeniski palielinot piespiedējspēku katra soļa sākumā, tiek novērsts sākotnējais kontakta smaile, kas iedzen plaisas dziļāk. Noturot pilnīgu noņemšanas apjomu katrā solī iekārtas līdzenuma spēju robežās, tiek novērsta malu noripošana, kas koncentrē spriedzi un palielina bojājumus vafeles perifērijā.
Šķidruma padevei jābūt vienmērīgai, filtrētai un saskaņotai ar pakāpienu. Izsalkušie vircas apgabali liek spilventiņam vai plāksnei tieši saskarties ar apstrādājamo priekšmetu, radot dziļus bojājumus atsevišķās vietās. No otras puses, pārmērīga piegāde atšķaida abrazīvās vielas koncentrāciju un palēnina noņemšanu, tāpēc operators var kompensēt ar lielāku spiedienu un radīt lielākus bojājumus. Ir jānorāda un jāreģistrē gan plūsmas ātrums, gan koncentrācija.
Temperatūra un paliktņa vai plāksnes stāvoklis aizpilda attēlu. Vēsāks process noņem materiālu daudz paredzamāk, savukārt karsts process mīkstina spilventiņus un paātrina ķīmisko iedarbību. Plākšņu līdzenums ir jāpārbauda un plāksne jākondicionē vai jāatjauno rievas pēc noteikta grafika, jo šķīvja plāksne noņem materiālu nevienmērīgi un atstāj bojājumus zemajās vietās.
Dimanta vircas, spilventiņu un šķīvju izvēle
Dimanta izvēle ir visefektīvākā svira, lai novērstu zemes virsmas bojājumus. Monokristāliskajam dimantam ir asas, skaidri noteiktas griešanas malas, un tas rada konsekventāku skrāpējumu rakstu, kas padara bojājumu dziļumu paredzamu. Polikristāliskais dimants lietošanas laikā saplīst smalkākos griešanas punktos, kas dažos gadījumos var uzlabot apdari un samazināt dziļo plaisāšanu, taču ir stingri jākontrolē daļiņu izmēra sadalījums. Suspensija, kuras izplatībā ir rupja aste, radīs pazemes bojājumus, ko nosaka šī aste, nevis nominālais daļiņu izmērs.
Tāpēc daļiņu izmēra sadalījums ir jānorāda kā maksimālais griezums, nevis tikai kā vidējais rādītājs. Svarīga ir arī filtrēšanas, nostādināšanas un maisīšanas prakse: virca, kas nogulsnējas padeves līnijā, var nosūtīt sagatavei koncentrācijas smaili un radīt dziļu bojājumu joslu, kas sabojā visu plāksni.
Paliktņa un plāksnes izvēle notiek pēc tās pašas loģikas. Cietie spilventiņi un cietās plāksnes saglabā līdzenumu un nodrošina augstu noņemšanas ātrumu, bet pārnes vairāk mehāniskās enerģijas uz apstrādājamo priekšmetu, palielinot bojājumu dziļumu. Mīkstāki spilventiņi atbilst un samazina plaisāšanu, bet var noapaļot malas un noturēt abrazīvas daļiņas, kas skrāpējas. Rievu ģeometrija kontrolē vircas transportēšanu un saskarē esošo spilventiņu laukuma daļu. Metāla plāksnes, piemēram, čuguns, varš un alva, piedāvā atšķirīgu noņemšanas ātruma un bojājumu dziļuma līdzsvaru, un plākšņu kondicionēšana ar dimanta kondicionētāju saglabā griešanas virsmu atvērtu un vienmērīgu.
Pēdējā posmā pāreja no dimanta uz ķīmiski aktīvu abrazīvu, piemēram, koloidālo silīcija dioksīdu, ļauj noņemt virsmu, mīkstinot un bīdot, nevis tīru lūzumu, kas ļauj sasniegt ļoti mazus pazemes bojājumus, vienlaikus saglabājot līdzenumu. Starpposmiem bieži tiek izvēlētas dimanta suspensijas uz ūdens bāzes ar neitrālu pH, jo tās ļauj izvairīties no sagataves kodināšanas vai mašīnas stiprinājumu korozijas, vienlaikus nodrošinot stabilu balstiekārtas darbību.
Kontrolsaraksts pazemes bojājumu kontrolei
Izmantojiet šo kontrolsarakstu, kvalificējoties jaunam pārklāšanas un pulēšanas procesam vai izmeklējot zemūdens bojājumus.
- Apstipriniet, ka katrs solis noņem vairāk materiāla nekā izmērītais iepriekšējā pakāpiena pazemes bojājuma dziļums ar drošības koeficientu vismaz pusotru.
- Norādiet maksimālo abrazīvo daļiņu izmēru, nevis tikai vidējo, un pārbaudiet ienākošo suspensiju ar daļiņu izmēra analizatoru.
- Reģistrējiet piespiedējspēku, plāksnes vai paliktņa ātrumu, nesēja ātrumu, suspensijas plūsmu un procesa temperatūru katrā solī.
- Paaugstināts spiediens soļa sākumā un beigās, nevis tūlītēja pilna slodze.
- Pārbaudiet plāksnes vai paliktņa līdzenumu pēc noteikta grafika un kondicionējiet virsmu, lai griešanas punkti būtu atvērti.
- Pārliecinieties, ka filtrēta, sajaukta virca sasniedz apstrādājamo priekšmetu bez bada vai koncentrācijas palielināšanās.
- Apstipriniet gatavo apakšvirsmas bojājumu dziļumu ar destruktīvas pakāpes kodināšanas šķērsgriezumu kvalifikācijā, pēc tam uzraugiet ar nesagraujošo metodi.
- Pārbaudiet vafeļu malas atsevišķi, jo malas apakšvirsmas bojājumi parasti ir vissliktākie daļai.
- Saglabājiet korelācijas žurnālu starp nesagraujošiem rādījumiem un šķērsgriezuma mērījumiem, lai novirze tiktu konstatēta agri.
- Pieņemšanas kritēriju dokumentējiet zīmējumā vai pirkuma specifikācijā, tostarp metodi un paraugu ņemšanu.
Visbiežāk sastopamā kļūda ir starpposma izlaišana, lai ietaupītu cikla laiku. Pārejot no rupja abrazīva materiāla uz smalku pulēšanu, smalkajam solim ir jānoņem daudz vairāk materiāla, nekā tas spēj izturēt, tāpēc rezultātā radušies virszemes bojājumi ir dziļi, mainīgi un neredzami.
Otra kļūda ir uzticēšanās tikai virsmas raupjumam. Divas vafeles var uzrādīt identiskas Ra vērtības, vienlaikus pārvadājot ļoti atšķirīgus pazemes bojājumu dziļumus, jo gludāka virsma var būt vienkārši bojāta virsma, kas ir ēvelēta. Nelīdzenuma metrika vienmēr ir jāsavieno ar bojājumu mērījumu.
Trešā kļūda ir ļaut vircai noārdīties. Recirkulētais dimants zaudē griešanas efektivitāti un uzkrājas gruveši; operatori to kompensē, paaugstinot spiedienu, kas iedzen plaisas dziļāk. Ceturtā kļūda ir malu efektu ignorēšana, kur roll-off koncentrē stresu. Piektais ir “spoguļa pulēšanas” norādīšana pirkuma pasūtījumā bez dziļuma ierobežojuma vai metodes, kas ļauj piegādātājam nodrošināt izskatīgu virsmu virs dziļi bojāta slāņa. Visbeidzot, komandas bieži vien kvalificē procesu un nekad to nepārbauda, lai gan plāksnes nodilums, spilventiņu partijas maiņa un vircas piegādātāja izmaiņas laika gaitā maina pazemes bojājumu dziļumu.
FAQ
Q1: Kas īsti ir pazemes bojājumi un cik dziļi tie var nonākt?
Virsmas bojājumi ir saplaisājis, sasprindzināts un nesakārtots slānis zem apstrādātas virsmas. Tā dziļums zvīņojas ar abrazīvu izmēru, tāpēc rupja pārklāšana var radīt zemūdens bojājumus desmitiem mikrometru dziļumā, savukārt galīgā koloidālā silīcija dioksīda pulēšana atstāj to zem pusmikrometra.
Q2: Vai es varu izmērīt pazemes bojājumus, neiznīcinot paraugu?
Jā. Konfokālā Ramana spektroskopija, lāzera izkliedes un kopējās iekšējās atstarošanas mikroskopija var nesagraujoši noteikt pazemes bojājumus, taču tie ir jākalibrē pret destruktīvu soļu kodināšanas šķērsgriezumiem konkrētajam materiālam.
3. jautājums: vai zema Ra vērtība pierāda, ka pazemes bojājumi tiek kontrolēti?
No. Roughness describes only the top surface. Izlīdzinātai virsmai var būt ļoti zems Ra, vienlaikus saglabājot dziļus apakšvirsmas bojājumus, tāpēc ir jānorāda abi rādītāji.
Q4: Cik daudz materiāla ir jānoņem katrā posmā?
Katram pakāpienam ir jānoņem vairāk nekā iepriekšējā posma radītais pazemes bojājuma dziļums ar drošības koeficientu aptuveni no pusotras līdz diviem. Viss, kas ir mazāks, bojājumus vienkārši apglabā, nevis novērš.
Q5: Vai polikristāliskais dimants samazina pazemes bojājumus?
Tā var, jo daļiņas sadalās smalkākos griešanas punktos, bet tikai tad, ja daļiņu izmēra sadalījums tiek stingri kontrolēts. Rupja aste sadalījumā noteiks pazemes bojājumu dziļumu neatkarīgi no vidējā izmēra.
6. jautājums: Kāpēc pazemes bojājumi izraisa presformu plaisāšanu griešanas laikā?
Bojājumu tīkls zem virsmas darbojas kā jau esošo plaisu ceļš. Kad kubiņos sagriešanas asmens vai lāzers iedarbojas uz spriegumu, lūzums izplatās pa šo tīklu, tāpēc matrica saplīst pie slodzes, kas ir krietni zemāka par tā teorētisko izturību.
7. jautājums: cik bieži process ir jāpārkvalificē, lai noteiktu pazemes bojājumus?
Ikreiz, kad mainās izejmateriāls, tostarp vircas partija, spilventiņu partija, plāksnes stāvoklis vai abrazīvo materiālu piegādātājs, un vismaz pēc noteikta periodiska grafika. Plākšņu nodilums vien ražošanas laikā var ievērojami mainīt pamatnes bojājumu dziļumu.
Secinājums
Virsmas bojājumi ir slēptais mainīgais, kas nosaka, vai pārklāšanas un pulēšanas līnija nodrošina uzticamu ražu vai pastāvīgu pārstrādi. Nosakot bojājuma dziļuma ierobežojumu, izmērot to ar kalibrētu metodi un plānojot katru soli, lai novērstu vairāk nekā iedzimtos bojājumus, ražotāji var kontrolēt pazemes bojājumus, nezaudējot līdzenumu vai caurlaidspēju. Hisemi Technology (Beijing) Ltd. piegādā precīzas pārklāšanas un pulēšanas mašīnas, pulēšanas paliktņus un dimanta balstiekārtas, kas atbilst šīm pakāpeniskā procesa prasībām, un uzņēmuma inženieri var palīdzēt pircējiem noteikt secību ar skaidru silīcija karbīda, safīra, salikto pusvadītāju un optisko substrātu substrāta bojājumu mērķi.
